Elēģiskas dabas dzejojums divās versijās

1) Ceļš zem kājām tumsā liekas slidens
Šai pilsētā it viss, it viss tik sens;
Un tomēr šķiet - līdz galam neizzināts..
Caur manu sirdi izdurts rozes kāts
iesakņojas, un jauna roze asnus dzen...
Tomēr vecā mīla arvien vēl plēn,
Mierā neatstāj ne brīdi, ne mirkli.
Nomoda murgos ar sudraba irkli
man sit pa galvu pārcēlājs
Sviest pretī vajadzētu! Tomēr pārāk vājš
es esmu miesās, lai pretī stātos

2) Ceļš zem kājām tumsā liekas slidens
Bet tās nebija lapas, tas bija dibens -
Patiesi! Tāds mīksts, balts un apaļš.
Zem pēdām sievišķi skaļš
Skan nejaušā upura kliedziens...
Vēl viņas pēdējais elpas vilciens,
Un manā sirdī savāds miers iestājas.
Es jūtu - ir laiks doties mājās -
drīz saule ausīs un dziedās gailis
Tad tīrs un smaržīgs, pavisam kails
es nevainīgs likšos ikkatram gājējam