Koka stāsts

Pār mežu nolaižas vakars.
Vēl debesis saulrietā kvēl.
Man putni pieklust uz zariem,
Bet nevēlos gulēt iet vēl.

Man apkārt draugi un radi,
Kas arī sen auguši te,
Rokas un pirksti ir zari,
Kā kājas mums ik saknīte.

Uz pleciem vakaros putni
Mums stāsta, ko lidojot redz,
Par plašām dzimtenes ārēm,
Ko vietām vēl sniegāji sedz.

Stāsta par trauksmainām upēm,
Par visu, ko līdzi tās nes,
Par zili spārnainām spārēm,
Kas vasarā upmalās sēž.

Gaidām mēs draugus, kas atnāks,
Kad ogu pie kājām būs daudz.
Zem ogām lakats zaļš paklāts,
Ik vienam tām cienāties ļauts.

Cienastā pasniegsim riekstus.
Nav žēl, ja kā draugs šurpu nāc,
Es karstumā izstiepšu pirkstus,
No saules tie jumtu tev klās.

Kad naktī aizdedzas zvaigznes
Un mēness uz mākoņa sēž,
Tev gultu uzklāsim sūnās,
Un pasakas stāstīsim mēs.

Tu vienmēr būsi te gaidīts,
Te mūžīgi stāvēsim mēs.
Tu-arī daļa no dabas!
Kas radīts ir-
Būs,
Pastāvēs!