***

Saplēsti saules stari un mākoņu atbalsis brīžiem kad krīt,
Sapņi pa asaru lauskām bez atpūtas ik dienas staigā..
Savu sāpi un sirds apziņu katrs mēs cenšamies notīrīt,
Uzdodot sevi par citu, varbūt lai vieglāk tad liktenim skatīties vaigā...

Pa vienam tvaikojam uz (no) pasaules šīs, kā lāses uz kaitētas virsmas,
Bez iepriekšējas vēstures, bez patiesā satura un pieredzes..
Un brīžos, kad dvēsele ber domu sārtā skumju pārpildītas dziesmas,
Es vēlos sadegt savā grēksūdzē.. pirms pusnakts pulkstenis šķeļ visas manas sasodītās ieceres...