Zaigojums

akmens pieplacis pie zemes lido augstu domas pacēlis virs galvas kokam garam
nav spēka, nav spēka, nav spēka miesai - ir tikai garam
ceļmalas smiltīs pamestas pēdas sačukstas
pilna ar debesīm peļķe akmens lidojumu ķer
pēdas sačukstas vēl skaļāk
pēdas kliedz
pēdas bļaustās
pēdas peļķē akmens atspīdumus ber
akmens gaisīgi piepilda visu zemi
un aizplūst uz jūru
pa grāvmalas notekūdeņu reni ...
kas gan sapratīs akmens domu gara lidojumu savādi līgani pelēki gaisīgi smago,
kas gan dzirdēs, kā pēdas smiltīs čukstus bļaustīdamās klaigā soļu dipoņu spraigo
kas pateiks ar patiesu veldzi kā sakrālam vīnam :
tevi mīlam !
salīkušam, klusam, ceļmalā sēdošam vīram ?...
kā akmenim pieplakušam pie zemes,
bet dziļi sevī kā putnam brīvam ...- no cerībām tīram ...
---------------------
nav spēka, nav spēka, nav spēka miesai - ir tikai garam,
un katra lietus lāse no peļķes pievieno vēl kādu debesu nopūtu sarakstam garam
nav spēka cilvēkam vājam, ir tikai tīras vizošas gaismas staram ...
bet kļuvuši gaisma - visu, ko vēlamies - varam -
un zaigojam zaigojam vizam un zaigojam zaigojam zaigojam vizam
un zaigojot pasauli spīdam ik solī, ko darām.
un neejam plakušam cilvēk-akmenim garām ...
un padalām spīdumu savu vizošā mirdzošā starā ...
tad esam brīvi, jo esam šī mirdzuma atraisošajā varā ...
un zaigojot esam vēl tikai gaismas izplatījuma malā,
jo augstu virs galvas kokam lapotam kuplam dzīvu zarainu dzīvi augošam staltam un garam
ir vieta bezgalīga -
- zaigojošajam.
. garam .
.