reiz...

Ir vakars vēls, visi jau dus,
Tik pūces vel upmalā sarunājas.
Tās stāsta par mīlu,
Ko divi mīlnieki slēpj.
Viņi slēpj savas jūtas,
Tie neatklājas.
Ik reiz, kad viņu skatieni tiekas
Tie pauž nebeidzamas ilgas pēc otra.
Bet vēljoprojām tie neatklāj,
Ko jūt viens pret otru,
Jo bail, tiem bail tapt atraidītiem,
Tiem bail kļūt izsmietiem.
Tiekoties, tie pagriežas un iet,
Iet katrs savu ceļu,
Tikai viņu sirdis sauc viens pēc otras,
Tās krūtīs kliedz, lai apstājas abi,
Lai ieskauj viens otru mūžības skavās,
Bet viņi...Viņi iet tālāk savu ceļu.
Tik atskatās...
Bet reiz viņi ies kopīgu ceļu.