13.gs.

1
čerkstošie spalvaskāti kā
nepiezemējušies putni bez balss skaņām
iekliedzas rakstītajā
bābeles ieplakā
un rokas neapstājas
ar laiku pirksti drūp
askētiski pielūdzot pelēkos dievus
piķa melna tumsa pāri
kā nelaimju darbarīks
kas šķērso pusnaktī celles
aiz mūžveca loga
milzīga acs vēro
kurp dodas rijīgā nakts
kurp dodas alkas pēc pārrakstītā
kurp apziņa dodas
kad miegs izjauc klusumu
mitrajā telpā
(vēl nakts)

2
viens melnais apstājas
pagurusi nopūta ieslīgs beznorunu ķēdē
lai pagaidītu pēdējo
elpas vīziju un
nogrieztie mati
svētītās šķipsnās
uz mirušiem akmeņiem
atstātās pēdu vīles
izjauc kārtību
kad klausās pats Dievs

3
varavīkšņainu asiņu daudz
vai nēģeru arī
(simbolizē zemi)
kristītājs par upuri
pergamenti gadā
ar eļļu dedzina nelaiķus
ar eļļu uz dūmiem pilina
asaras neslavas un
vētras ūjinās
sagrīļo pamatus zem kājām
kad gods valda
par cita dzīvi