Zvaigznīte

autors: Aijassmaids [dzejoļi]

Es stāvu šeit paceltu galvu,
Man liekas, ka nokļūstu sapnī,
Jo debess man dāvina balvu,
Šo skaisto un zvaigžņoto nakti.

Kā putns melns, izpletis spārnus,
Tā nakts ir, kas nomaina dienu,
Tai mēness un zvaigznes zem spārniem
Ar gaismu sveic tumsā ik vienu.

Ja pamanot zvaigznīti kādu,
No debesīm plaukstā tev krītam,
Tad jāpiespiež cieši sev klātu
Un neļauj tai nozust līdz rītam.

Ne vienmēr mums uzsmaida laime,
Ka redzēsim zvaigznīti krītam,
Nav jānoskumst-nākošā naktī,
To varēsim meklēt līdz rītam.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Vejslota	2008-09-30 08:29
Labi, ka pateici! :))
Burve77	2008-09-30 10:08
kaut kad jau jāpaguļ arī:))
linkoln	2008-09-30 14:03
Nu šis darbs man patika! :)
Edgaram_po	2008-09-30 18:07
1. rinda varen braša:))), 3.,4. pantiņā ar vienādiem atskaņu vārdiem krītas darba dzejiskā vērtība. Es rakstītu: Ja pamani zvaigznīti kādu No debesīm plaukstā tev krītam, To piespied cieši sev klātu - Neļauj nozust ar rītu ! Vispār, ļoti laba doma.
linkoln	2008-09-30 19:27
Edgaram Po aplausi! :)
mistik	2008-09-30 21:01
Tāds romantisks!
ahma	2008-10-05 09:10
Cilvēka prātus jauc-viss noslēpumainais:)!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!