Rīga mūsu atvasarā tērpta

turpat,
pie mūsu centrālās stacijas
pelēki raibā betona kvadrāta.

gar mūsu mēslus
un rudens lapu dzeltes
nesošā kanāla.

zvirbuļu bataljonu čivinātiem,
mūsu lepnumā pusplikiem
vasaras zaļuma krūmiem.

mūsu pilsētas vārnu lamu
un lapu steidzīgā biruma
apmētāts.

vecs,
baltraibā putekļu kažokā tērpies,
iet mūsu Rīgas kaķis.

uz runču cīņu
savainotā pleca
mūsu gadu nastu nesdams.
- -
kājas neredz
mūsu rudens atvasaru,
nedzird lapu paklājiņa čukstus.

domas neredz nākotnē vairs
redzēšanas priekā mūsu bērnus
sitot plaukstas.

palikušas tikai jūtas,
kādreizīgā mūsu prieka dvesmas
sajūtas par to, kas bijis.

silda mūsu atmiņas,
bet esme dara ķepu spilventiņu
rozā plaukstas aukstas.

gribas ēst.