sapnī

eju kā pa drūpošām kāpnēm bez margām
caur svešu garmāgājēju sejām
sudraba debesis salokās man ausīs
mīlētāju lūgšanas sakrīt dubļainās peļķēs
salīmētas lapas kokos sauc pēc vēl vienas iespējas
vasaras karātavās giljotīnu šūpo vējš
laiks pusnaktīs atkal pārtop par vilkati un nokož tagadni
es neticu tam sen vairs neticu ka viss notiek tā kā tam jānotiek
paliek vēss aizlīmē logus aizlīmē acis aizlīmē muti
atlīmējušās sienas aiznes pa gaisu
nobraukuši jumti aizjoņo krāšņās uzvaras parādēs
nodziest sveces aizmirstās kapsētās
mēs esam augšāmcēlušies tik daudzas naktis pēc kārtas
ir nojucis skaits ir zudusi jēga
mēdz sagurt pat karnevāla maskas
neticīgais toms ir kļuvis tik vecs, ka vairs nezin kam ticēt
kādudien es nomiršu šajā sapnī