`Džekils un Haids.. mīlā ir baids

Mana mīļā, mana saldkaislā mīla!
Tavas lūpas kā rožlapas sārtas!
Tavas acis, tik dzidras un zilas,
Bet mati kā zeltainu kviešu skarti.

Es tavu miesu šķērdīšu, grauzīšu, kodīšu,
Tavu seju, tavus zobus un lūpas sodīšu,
Tavas acis kļūs lillā no manām dūrēm!
Bet matus izraušu, plēsīšu piepūlē sūrā.

Es tevi apskaušu glāstīšu, skūpstīšu,
Ar smaržām no galvas līdz kājām ziedīšu
Tevi uz rokām, savā klēpī nesīšu, šūpošu.
Tik tevi vienīgo - mīlēšu , mīlēšu, mīlēšu.


Es tevi rokām šīm - gabalos saraušu..
To galvu, tās kājas un krūtis - noraušu!
Es kodīšu, žņaugšu un ēdīšu , ēdīšu..
Tevi zupā un galertā ielikšu , ielikšu!