Apsēstība vārdā mīlestība

Sapņos man rādījies tu,
Ne par ko citu domāt nespēju.
Nomodā domāju par tevi,
Daudz tu man tomēr biji devis.

Es ilgojos pēc tava skata,
Un tava smaida siltā,
Pēc tavām lūpām mīļajām,
Un acīm dievīgajām.

Likās, ka nekas labāks par tevi šai pasaulē nav,
Un varbūt nekad nebūs ar,
Varbūt tu pat nebiji tā visa vērts,
Pārāk daudz ar zeltu apbērts.

Bet nespēju tevi es vaļā laist,
Ar pārāk daudz ko tevi saistīju,
Pārāk mīļš man kļuvis biji tu,
Likās, ka dzīvot bez tevis vairs nespēju.

Un, pat ja likos tev aizdomīga,
Mīlēju tevi kā neprātīga...