ilgas.. ievas jau rieš ogas..

vārdi tek straumēm man garām
kā skudras pa takām
bet savus nesatieku
daži pienāk bet nepazīst mani
citi pat iekož un mēģina grauzt
un aiztek savās vārdu gaitās
īsi un gari žigli un lēni
darbīgi un tikai nosaucoši
bet visi pa savām takām

laistās pasaule un esme
visās krāsās viļņojas un skan

neiegūt pasaules zeltu un sudrabu
nogrimušās pilis un karaļmeitas
ezerus kalnus un salas
kamēr nau vārdu.. kaut viena

nelīst spīd saule – eju pļaut sienu..

cik labi ka mums nevajag vārdu un tulka
mājas kūts pļavas un siena zārdi..
roku un acu glāstošā valoda..
izkapts griežamais un galodas asā skaņa
un vīstošās zāles reibinošā smarža

pa kuŗu laiku nosirmoja smilgas..