Pasaka par pelēnu jeb to kā iet, kad lamatas pēkšni aizkrīt ciet.

Kādu dienu kādā alā
Uzradies bij` pelēns mazs,
Ala bija mājas galā,
Virtuve kur atrodas.

Smaržas tā vien kņudināja
Mazulīša vēderu,
Ka tas, neko nedomājot,
Uztaisīja bļāvienu.

Pelēns mazs,bet rīkle liela!
Kā lai brēklim izdabā?
Pele steidz pie skapja lielā-
Vēl viens mirklis,būs jau klāt!...

Bet,kas tas?No krēsla lejā
Milzu nezvērs virsū lec...
Paspēj pele iesprukt ejā,
Bet tur mazais pelēns brēc!

Kā gan varēs māte-pele
Izsalkušo pabarot?
Zin uz pieliekamo ceļu
Kur sen speķis iekārots.

Māte pieliekamā steidzas-
Priekšā siera drupatas?!
Te nu viņas rūpes beidzas-
Aizkrīt peļu lamatas.

Velti sauc nu brēkulītis,
Māte peļu lamatās,
Saimniece to izņems rītu,
Muris peli notiesās.

Pelēns raud līdz spēki galā,
Acis slēdz tam nogurums.
Sapnis aizved lielā alā,
Kur tiek remdēts izsalkums.

Alā šajā pilni plaukti,
Var te ņemt ,ko acis redz,
Ciemos daudzi bērni saukti,
Dupšus peļu pampers sedz.

Bēbji palikuši vieni,
Liktens kopīgs vieno tos,
Vismaz sapnis viņus cienā
Paradīzes pagrabos.

Ausīs saule,vērsies plaksti,
Jāmācās vien pašiem būs
Turēt acis vaļā plati,
Gan tad liktens vēlīgs būs.