Nav tavā varā

Nav tavā varā atbrīvot
bailes no ūdens.
Nav tavos spēkos izdzīt
no sīpola asaras.
Pienāc mazdrusciņ vēlāk,
pēc pieciem rudeņiem,
tad man vairs nepietrūks
vasaras.

Tad man būs
stārķa ligzda uz pleca,
kurā pa ziemu sildīsies vējš,
manas zīles vēl nenovecos,
vienkārši nepaspēs.
Tad man būs acis
skumjas kā jūra
saules kveldētā rietā,
ēna, gara kā klētiņas stūris,
no lāsēm pakšķošā lietū.

Nav tavā varā atbrīvoties,
Nav manos spēkos zust.
Atnāc. Pēc pieciem rudeņiem
Manī būs nomiris krusts.