Kā slinki kaķi, kas saulītē staigā.

Slinki kaķi lēni saulītē staigā-
Tā zogas dvēselē man balss Tava maigā,
Kā saules stari ielaužas caur jumtu cauru-
Tā saņemu es savos gruvešos no Tevis mīlestības sauju,
Un mana pārgrozītā, apmulsusī sirds
Kā savu dzīvību nu Tavu balsi dzird...

Un slinki kaķi lēni saulītē staigā...
Maza bedrīte Tavā maigajā vaigā-
Es lēnām atdodu Tev savu gruvešu atslēgas-
Garu, sarežģītu kodu un dažas slēdzenes salauztas,
Un rotaļājoties ar Taviem pirkstu galiem
Ļauju pārlūzt sava cietokšņa vārtiem kā trausliem skaliem...

Kā slinki kaķi lēni saulītē staigā,
Tā nevilšus iemīlos es Tavā smaidā,
Un viegli trīsot mana plauksta tuvojas Taviem matiem,
Un viss, ko man sniedzi, esi Tu pati,
Bet paņēmu no Tevis tikai mazu sauju,
Jo tikai tik es sevi Tev ļauju...

Taču kā slinki kaķi saulītē staigā,
Tā zogas dvēselē man balss Tava maigā,
Un manas pasaules durvis Tev atveras vaļā,
Tu esi jau manī, kaut tikai manas valstības malā,
Jo sauja no Tavas mīlestības siltās
Kā skūpstam pavērtas lūpas pārvēršas dvēseļu tiltā...

Jau slinki kaķi saulītē staigā,
Un Tavas maigās pēdas- manas pasaules dārzā,
Jau sauja no Tevis man kļuvusi par mazu,
Un mani gruveši kļuvuši par Tavas saules slazdu,
Un slinki kaķi, kas lēni saulītē staigā,
Kā haizivju ēnas zemūdens smiltīs atklājas uzplaiksnījumā baigā...

Viss sagriežas virpulī neparasti straujā-
Es esmu Tavā, Tu manā saujā-
Kā haizivju ēnas, kā kaķi medību lēcienā spējā,
Mēs krītam viens otra bezgalīgās nepietikšanas vējā-
Nav pasaule mana vai Tava-
Ir tikai mūsu kopīgās simfonijas nebeidzamā skanēšana...