Nemodini

Ikdiena-pašapmierinātais runcis,
Maļ mani, klusiņām maļ.
Visa noteicējs piepildīts puncis
Neapmierināts ierūcas skaļš.
Kaut vai pusi no iecerētā,
Nevis niecīgu daļiņu,
Tiecos sasniegt, ja vien tikai spētu,
Gribu,- bet nevaru.
Slepus skropstās trīs asaru lāse,
Pār vaigiem tai ritēt nav ļauts,
Varbūt nevajag pasaulei visai
Zināt,- rūpju tiešam par daudz.
Katru nakti mirst ikdienas raizes,
Tās aizplūst līdz rītam kā strauts.
Koši sapņi, kā salkušam maize,
Gremdēt augumu mirāžās sauc...
Sauc, tikai bezsirdis pulksten`s
Iekliedz ausī, ka gulēts par daudz.
Gribu dzirdēt, bet nesagaidu-
Čukstu: „Guli, tev tas ir ļauts!”...