Samudžeklinizācija.

Asjende Lavrova Kapučino
Par savu pamatni izvēlējās nesteigties -
Pieiet pie spoguļa
Un izģērbties
Neizdzertas tējaskannas dūmos,
Kad velti ciemos gaidīt manekenus drūmos -
Pirms saule sauļoties uz veļas šņores beigs,
Asjende Lavrova Kapučino
Savos jūtu kūpošajos striķos
Samudžeklinēties steigs,
Un visu nepieciešamo, lai manekenizētu sevi,
Bez mazākajiem šņukstu sprakšķiem veiks.
O, nepaklausība šī bezgalīgā,
Kad manekenismeņi stīvi destruktīvās pozās
Bez jēgas goroties priekš sevis vien tik drūmo personības dvingu plaušās velk.
Nekas nav mazāk ievērības vērts,
Kā samudžeklinizēts manekenismātisks elks.
Jeb arī tas, kurš pats iekš sevis zelts -
Vai saslavināts tas vai pelts -
Tas Kapučino koncepcijā tukšs un velts.
Ja vien tik pāriet aklums mirklī vājais,
Tad dūmi izgaist,
Paliek manekenizēti slaida stāja
Un samudžeklinismātiska māja,
Kur pārlaist nakti veļasšņores kūpošajos striķos -
Pie viena tur var tējaskannā kājas nomazgāt
Un dažus sapņus eiforiju podā noglabāt.