Par lāču ģimeni

Lāču mātei Ritai prieki-
Aug tai divi stiprinieki,
Dēlēni kā tēvs pēc skata,
Kad vēl zvērus baidīt prata.

Nu jau lāču paps par vecu,
Lauž tam ķepas, asti, plecus...
Negrib vairs ar večiem lauzties,
Prot tas tik par vainām gausties.

Lācēni viens otram prot,
Kažociņu sakārtot,
Kārtīgi ar ķepu liek,
Nebēdā, ja zilums tiek.

Brokastis tiem liekas nieks,
Medu ķeksēt- brāļiem prieks.
Tas nekas, ja bites kož,
Abi tad uz upi jož.

Upē kustās kaut kas dzīvs.
Tā tak mātes nestā zivs!
Brāļi paši noķert spēs,
Māte par to paslavēs...

Lāču paps kļūst lepns pārlieku:
"Dēli gādā...Šito prieku!"
Vecumdienas labas būs,
Apgādās tie, večiņ, mūs.

Lien, nu, migā iekšā sust,
Gribas tavu dvašu just,
Man ar kauliem neraža,
Vajadzīga masāža."

Nogurums ver acis ciet,
Dēlus māte gulēt liek,
Katru glauž ar ķepu tā,
Medus raušiem pacienā.

Lai to neredz lāču paps,
Viņš pret tādām lietām skarbs:
"Nedrīkst dēlus lutināt!
Tad jau pasaulei gals klāt!"