l a i k s t i k p r e t ī m n ā k o š s m a n

...stiegu nu tumsā
man tik pretrunīgā
vairs nepārtieku
no gaismas
zeltainicaurspīdīgās
manas pērlītes
apputējušas dus
tavā sirdsklusumā

skumju aizplīvurota
no rītiem mostos un
atmiņu sadzelta
smadzenēs rūsē
puķu zobratiņi
manās vēnās
nepulsē vairs
gaišzilās debesis

nāk rudens
ātrāk kā domāts

kāds eņģelis žēlsirdīgs
mani noskūpsta un
izbaro zvaigznēm