Sagumusi gabana.

Prīmusa liesma vējā plīvo,
Hei, tajā teltī kāds dzīvo!
Vienalga man kā algas maiss skan,
Nē, nav vienalga, gan.
Viens mirklis pie dabas sauc - kā badains vilks sparīgi kauc,
Iekšējā balss san kā bite košā augusta vaļā un stārķis attālā pļavā.
Vienai man nozīme iet, es varu diet, ja vien manī ir kam skriet.
Šaubas pārmetas skumjās un dumjās,
Tik ļoti dumjās domas iemetas kaulos,
Un saules iezīmētās dienas galina vienu pa vienai,
Un es par to kaunos.
Protams, ik rītu plikšķinu pa plecu un saucu,
Ik rītu aunos un braucu.
Es eju kā sagumusi gabana augusta pļavā,
Un nezinu kā tad īsti ir būt pašam savā vaļā.