bez nosaukuma

Bērzu galotnēs pazūd iespaidi, kas iedvesmo
Nezinu pateikt ne Tev ne sev ne pasaulei-
Kādēļ pēc simtgadēm paliek tik celmi,
Un puvušos vidučos mājo vien skudras,-
Ja paveicas...
Vai paliek mums atmiņas, par trīsošām lapām
Par lokaniem zariem,par pirtsslotām,
Parpavasara sulām un jaunajām meijām
Pār svētkiem,kāzām un dejām
Par sērainiem smilšu kalniem un lejām
Vai izgaist tik ātri kā dūmi virtuves caurvējā...

No simtiem grāmatu tik vienīgā vien
Dus kaltēta bērza lapa
Dus mierā,aizvējā,siltumā...

Tā pavasara saules apspīdēta
Paliks mūsu atmiņā.