Meitene un rietumvējš

āksts ir miris, lai dzīvo āksts!
paliec sveika, tu, kuru nepazīstu.

kur mājo skatieni,
kuri tā arī nesatiekas?
laikam taču paliek acīs...
gaida, līdz mute ko sacīs,
bet mute melš melšamo,
elpa elš elšamo,
sirds un dvēsele klusē
krēslas pusē.

tavs skaidrais mirdzums caurvij saskarsmi,
tu masku izgaismot man liec,
es tiecos pretī tev kā pastulbs zieds
un lāgiem aizmirstu,
ka esmu tikai vējš no rietumiem,
kurš meklē mūzu -
brīvu savu tiešo jūtu kailumā,
kairinoši dzīvu trauksmes baiļumā.

lai tavās lūpās paliek nepasacīts vārds,
lai manējās plaukst tavu krūšu gali,
un saldi uzsmaržo tavs klēpis,
manas elpas skarts.
Ha! Ha.

mūza ir mirusi, lai dzīvo mūza!
un nesaki nekad – „tas bija man!”
es tik un tā teikšu – „vai tad...?”