Viens solis...

...skrien mākoņu skrandas,
mati vējā plandās..
un acis grauž tāds sūrums,
skatoties tālē uz jūru...
lai arī jaunība garām,
jūtu trauks plūst pāri -
kāpēc vienmēr viss, ko darām,
notiek pārāk vēlu un garām...
baidījies meklēt un atrast,
to, kas neprāta steigā pamests.
tagad lūdzies, kaur skatienu vienu -
kas atkausēs mūžgaro ziemu...
viens solis - rims jūtas,-
vien viļņi sakulsies putās.
vairāk nav man ko ziedot -
tas būs pēdējais lūgums -PIEDOD!

...skries mākoņu skrandas,
pamalē pērkons grandēs.
būs beidzies reiz šis stāsts -
es jau biju tik aizlūzis masts....