Ir atkal kluss

Ir atkal kluss,
Tāpat kā lietus lāses vidū.
Kāds aizvilcis ir aizkarus
Un neizrāda ziņkārību,
Gar svešiem logiem snaikstoties.

Ir atkal kluss,
Tāpat kā zāles stiebra galā.
Vairs nepazīstam ciparus,
Tie kaudzītē guļ tumšā kurmja alā,
Līdz baltos smilšu graudos pārvēršas.

Ir ļoti kluss.
Tik ļoti, ka vairs klusāk nemēdz būt.
Es dāvinu tev ābolus,
Tu vari meklēt, vari nemeklēt,
Vai kāds no tiem ir Ievas grēka skarts.

Tavs klusums manu jūt,
Vairs nevar apmaldīties
Tai lietus lāsē zāles stiebra galā,
Kāds atvilcis ir aizkarus
Un iztukšojis kurmja alu –
Ir atkal kluss...
Starp mums ir tikai vārds.