Portrets

Rāmī portrets,
Kas jau ilgus gadus
Vēro mūs
Gan rītos,novakaros,
Kā mēs, ēdot,
Te pie galda sēžam-
Jūt tas katra
Domas, jūtas vēdam.

Bet, kad ieslīgst
Visi dziļā dusā,
Portrets atdzīvojas-
Ēnas kustās klusu.
Būtne, kas vēl
Dienā bija rāmī,
Šūpuļkrēslā sēžot,
Tērzē rāmi...

Pretī viņai,
Dalot nakti jauko,
Jaunkungs cēls,
Kam mati salakoti,
Rokā turot
Cilindru un spieķi-
Izskatās, ka ģērbts,
Lai kaut kur ietu.

Vecais pulkstens
Skaita viņu laiku,
Un, kad sadzird,
Dziedam, pirmos gaiļus,
Jaunkungs dāmai,
Paņēmis zem rokas,
Palīdz pakāpties
Un ieceļ iekšā rāmī.

Pēc tam pats,
Ar spieķi atgrūžoties,
Izlec ārā,
Tur, kur rožu krūmi,
Un pa taciņu
Uz kaimiņmāju dodas,
Lai var iekāpt
Vietā, savā rāmī.