Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
bez vēsts
Tu zini, ka man pasaule ir izdomāta
Tu jūti mani sev blakus, bet tev tas riebjas Tev apnicis mūžīgās spēles, kuras ir debīlas Kā maukas, kuras baudu gūst Tevi priecē asaras manas necenties to noliegt Pazīstu tevi, tak Man acis ar skaistiem vārdiem neaizmālēsi Rokas ir brīvas Tās tauriņus ķer Cik naivi mēdzam būt Tu nejūti sev to mistiku apkārt Sakārto tās nolādētās domas reiz Tu pat cerēt uz piedošanu nevari Negribot mīlu Bet gribot neieredzu Teiksi naivi, lai būtu, man vienalga, ko domā, ja tas attiecas uz mani Nemanot nonāc līdz domai, ka esmu tev vajadzīga Cerēji, gan muļķi Mani tev nedabūt Lauztās ilūzijas Nesmejoties smiekli nāk Cirkā mēs pa klauniem nesmejamies, bet paši par sevi Naivs esi dārgumiņ Gribēdams cerēt uz laimi, kā pasakā nebūšu tā varžu princese Nenojaušot nelaimi Pazudi bez vēst
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|