Tu esi atdevis savus parādus?

Kā paslēpt galus ūdenī, kā pazust miglā
Kā gudri izdarīt, lai grēki neatrod
Kā sist un laisties lapās solī žiglā
Un kā ņemt parādus, kas nebūs jāatdod

Kā piepūst pīlītes, kā čugunu liet tūtē
Kā iestāstīt - uz Mēness sēnes dīgst
Kā saspraust dakšas vīram melnā hūtē
Nekas, ja smuki nav - bet tomēr drīkst

Kā viltus draugiem rādīt laipnu smaidu
Un kā par viltus draugu pašam būt
Man grūti komentēt, ko no dzīves gaidu
Un variet noprast, ko no manis gūt

Es māsu pārdevu par desmit bleķa grašiem
Lai brālis paaugas, tam kārta pienāks rīt
Šai dzīvē jācīnās par saules gaismu pašiem
Un jāzog ganāmpulks, ko savos vārtos dzīt

Dažs teiks - par šādu dzīvi var tik sērot
Cits skaļi paziņos - uz Mēness sēnes nav
Bet, kamēr var šai dīķī bebrus vērot
Būs arī ķērāji - skat, kur tie rindā stāv !

Tā paiet dzīve, krāpjoties un mānot
Ne māsa apciemo, ne īsti draugi sauc
Vien pelēks tuksnesis, kur atnāk kārtot
Sensenus parādus, un vilki apkārt kauc