Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

izjūtas....

Kad satieku, es nosarkstu
Un atceros es vienu,
Tās acis kvēli smeldzošās-
Un acu skatu dzīvu:

Tas kūsā, turas pretī vējam
Un nespēj tas to dzēst,
Kad būšu tavā sirdī mitis,
Tad kusīs visi sniegi.

Tie kusīs nost un plūdīs plūdi,
Tie plūdi, kaisles vērti,
Tie nesīs prom to nelabo
Un jaunu Mīlu sildīs ;)
Viedokļi par dzejoli
 Plaanpraatinjsh  2008-07-22 17:19 
Ak, tad tas dzīvais skatiens Tev liek nosarkt. Skaidrs viens ,ka morgā Tu
nestrādā.Kur radās tie sniegi?! Kur paliks vecā Mīle, ja atnāks jaunā Mīle?!
 Vejslota  2008-07-22 19:13 
Cik ilgi tas acu skats turēsies,
raugoties degošā kūsā?!
Jel fiksāk dzēs
pažaru
Met tu to degošo... Mūsā! :P :))

 kwazimorda  2008-07-22 21:13 
Labāk Daugavā,tuvāk sanāks...:)
 tavssargs  2008-07-22 22:03 
Šitais atkal par KLM...
 vanadziene  2008-07-22 23:22 
Romatisks, jūsmīgs, tātad ir cilvēks, kura dēļ autora sirsniņa straujāk iepukstas...
:)
 Baltaa_ROZE  2008-07-23 06:40 
Lai tik turas jūsma!Paturēt to- māksla!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?