Mazā izbraucienā

Es šodien sēdos ritenī
Un minos, cik vien spēju,
Un savā naivā prātā
Sev nosolījos noskriet vēju...

Bet braucot cauri parkam
Tā apņēmība zuda,
Jo klusums, dziesma, svilpoja ko strazds,
Bij manai dvēselei kā burvju slazds...

Pa līkumainu taciņu
Es strauji nogriezos gar upi,
Un sekoju tad taurenim,
Ka plīvoja vien garie mati.

Te liepu smaržā vēlos,
No jauna prieka spārnos cēlos,
Un līdz ar bitēm dzeltenajos ziedos
Par medus kārēm saldām aizsapņojos.

Drīz teka beidzās, ceļš ved gar meža malu,
Kur vēja skrējienam vairs neredz galu,
Te smaržas pēdējās dod savītušas meijas,
Un sveķu tvanā grāvī guļ nozāģētas priedes...


Tā garām paskrien pļavas, laiks,
Joprojām kājas minās...
Tik noskriet kāroto to- vēju,
Es tomēr... nevarēju...