Mēnesnīcā.

Liela sārta smaidoša lode -
Mēnesnīca spēlē čellu aiz loga,
Sapņaini gurdenās fantāzijās domas grimst,
Aizkari vieglā vējā te uzplaukst, te ļimst,
Uz palodzes nolaižas taurenis kāds -
Kā atmiņu mirklis, kā puspasacīts vārds,
Kaut kur virs apvāršņa viegla blāzma zaigo,
No vaļējā loga var sajust ābeļu smaržu svaigo,
Tālumā vilciens ieskandē savu ritmu uz brīdi,
Skaņa izgaist - un tu tai līdzi kaut kur tālumā slīdi...
Laiks apstājies pie sienas tikšķoša pulksteņa vienmuļajā skaņā,
Ir iestājies pilnīgs mēnesnīcas miers šajā istabā manā...
Kā čella melodija lēna gaisā virmo kāds savāds spēks -
Uz grīdas istabas vidū apsēdies mazs miruša bērna rēgs...
Mēs dziedam, mēs dziedam, mēs dziedam...
Un asaras kā zvaigznes mirdzot paceļas pie griestiem,
Mēs dziedam, mēs dziedam, mēs dziedam...
Un telpa pamazām pildās ar viesiem -
Šajā naktī dzimšanas dienu svin kāds,
Kuram neizrunājams ir vārds,
Šajā naktī stīgas skan zem viņsaules rokām,
Sajā nakti dzimšanas diena ir spokam -
Mēs dziedam, mēs dziedam, mēs dziedam...
Bez beigām palicis kāds stāsts,
Šonakt dzimšanas diena ir lāsts,
Un lāsts šonakt ir čella melodija lēna,
Mēnesnīcas smaids un naktstaureņa ēna...
Mēs dziedam, mēs dziedam, mēs dziedam,
Un arvien ciešāk mēnesnīcas ieaijāti miegam,
Un arvien ciešāk,
Un arvien ciešāk,
Un arvien ciešāk
Mēs ar bērna ēnu
Kļūstam par melodiju lēnu,
Par smaidu spokaini sārtu mēmu,
Par mēnesnīcas tīmekļu gobelēnu
Uz pretējās sienas tukšuma durvīm
Iegrimstam šalcošā naksnīgā purvā...
Atkal kāds vilciens tālumā ieskanās,
Atkal ābeļu smarža istabā ielavās,
Istabas vidū bērna vairs nav,
Taurenis aizlido,
Liela sārta smaidoša lode uz palodzes stāv...