Dzīve un atmiņas.

autors: Domataja [dzejoļi]

Pa atmiņu laukiem
Es lēnām klīstu
Kā pa saplēstiem traukiem
Un brūcēm, kas dzīst.

Tā viss tikai sākās.
Tālāk vēl atmiņu meži.
Un kā tas nākās,
Ka koki kā eži?

Tā turpinās tas,
Mans ceļš pa zemi šo.
Lai būtu tur vai kas,
Es nepametīšu to.

Jo, lai arī sāp,
Kaut nākas gaidīt,
Viss labais nāk,
Tad varēs smaidīt.

Kā atmiņās, tā dzīvē ar
Daudz grūtību nāk,
Bet pārvarēt to var,
Tik tad, ja smaidīt sāk! :)

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Bils	2008-06-12 09:11
smaidīsim kopā!....:)))
unita	2008-06-12 09:28
*...Ljoti jauki... viss labais naak,... ja smaidiit saak... :))))
Vejslota	2008-06-12 12:04
Kad būsi pasmaidījusi, tad viss jau būs pārvarēts! :) Tev viss vēl priekšā! :))
Domataja	2008-06-12 12:52
Paldies jums visiem...:* šādi vārdi ir tie, kas liek smaidīt... :)
aruta	2008-06-12 14:44
Jauki :))..smaidīsim :)))
Burve77	2008-06-12 16:52
pirmais pants...aha:))pārējie mazāk, bet pirmais aha:))
kaijaa	2008-06-12 18:37
piekrītu Burvei, jo tālākie drusku it kā "saplīst" paši, lai kopā to varētu saukt par dzejoli. Ar labu domu vien ir par maz :)
Domataja	2008-06-12 20:09
Pirmajā pantā wnk ir ticis visvairāk tā brīža emociju... Tās bija tā sakrājušās, ka visas izbira jau pirmajā pantā un pārējiem palika mazāk... :)
pagaliite	2008-06-12 20:35
Kad brūces būs sadzijušas atmiņu lauki ziedēs:)
Domataja	2008-06-13 12:32
:) :) :)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!