Saule aust.

Saule aust.
Zūd ēnu miglainais svešums.
Pienāk tuvu klāt
Svinīgs, dzidrs, cēls klusums.
Uz īsu brīdi iestājas priekšnojautu miers.
Saule aust - un cilvēka galvu noglāsta Dievs.

Saule aust.
Krāsu mežģīnes gavilējot priecīgi kliedz -
Jo cilvēks, saticies ar savu dienu,
Nav, un turpmāk nekad vairāk nebūs viens -
Jo kāds ir nojaucis šo sienu,
Kas ieslēdza cilvēku sevī vienu,
Un pārvērta krāsas par spokiem,
Par deviņiem elles lokiem,
Ko cilvēks pats
Bija radījis,
Kļūdams sev kaps.

Saule aust.
Man pazūd zeme zem kājām -
Kāds aicina mani uz citām, daudz īstākām mājām,
Krāsu mežģīnes gavilējot sveicienus sūta,
Un katrā klusuma ziedā
Kādu tuvu, lielu un mūžīgu draudzību jūtu,
Kas sirdspukstu pašsaprotamo pulsu
Atskaņo no jauna -
Atskaņo priekā,
Un noliek debesis atpakaļ vietā -
Pie mums.