***

* * *
Manu dzīvi ik dienas
Atmiņas grauž...



1.
Cik daudz sekunžu sitis
Un cik lietus ir lijis,
Tomēr aizskalots nav vēl nekas –
Sirdī manā atmiņas snauž.

“Laiks paiet, viss pāriet”,
Tu saki.
“Bet tikai atmiņas paliek”,
Piebilstu es.
Un rodas tik jautājums viens –
Kur lai nopērk dvēseles dzēšgumiju,
Kā lai sāpes no dvēseles dzēš?
Liekas, ievainojums jau dzijis,
Bet nē.
Tā ir tik neglīta krevele
Sirdij pa vidu.
Un tavi vārdi un darbi
Caur atmiņu miglu
To nezinot uzrauj.
Rēta asiņo.
Asinis, biezas un tumši sarkanas,
Negrib un negrib sarecēt.
Tās tek straumēm...

Vai ilgi turēšu
Šo asiņu nolaišanu?
Bet varbūt pati ilgojos,
Kaut asinsrite apstātos,
Un līdz ar asinsjūru
Aizbangotu atmiņas,
Tā tālas, svešas paliekot.

2.
Man sāp, bet to jūtu tik es.
Man sāp tik ļoti,ka klusi stenu
Un mani smiekli kļūst līdzīgi raudām.
Asaras klusi tek saldas
Kā cukurā šķīdušas,
Bet lūpas tik rūgtas kā vērmeles...

Manus drošos smieklus tu važās iekali,
Skūpstus ar nodevību indēji,
Asaras izsmieklam cukuroji.
Mūsu pasaka bija saldskāba,
No sapņa tā naktsmurgā iebrauca.
Bet manas dzīves murgs
Ilgst no 00 – 24,
To atmiņu saulē pildu
Tik ar saldskābās maizes riecieniem.
Un šo rituma vilcienu,
Kaut cenzdamās, apturēt nespēju.