Par mežu

Mežā uz zemes nevienas lapas,
Tās ezermalā,
Kaudzē sagrābtas stāv,
Kā parkā sterila zāle un sūna,
Kā parkā, kur dzīvības nav.
Skudrupūžņi kā debesskrāpji
Vienkopus saslaucīti,
Vāveres uzdzītas kokā;
Tā vairs nav priede, bet slota
Astaina, vāverota.
Kurš mācēs atšķirt
Gulbjus no pīlēm un dzeņiem,
Meža strazdus no sīļiem –
To balsis lentē ierakstītas
Un katram pa gabalam izsniegts,
Neviens taču neprasa,
Vai tā dziesma ir tava.
Tikai akmeņkaļi kā kapos kaļ:
Mežs – mūsu pagātnes noliktava.