Bārā.

Emociju šļakatu raibais, runīgais papagailis
Noskrāpē putekļu plēksnes
No stīvi iekonservētās sociālkorektās mēles -
Aizlido kā dzērves rudenī neartikulēti bļaustoties bailes,
Bārā pie letes apsēdies omulīgi bārdains prieks -
Tagad tas būs viņš, kurš uzsauks šampanieti,
Un, ieskanoties vecai, iecienītai dziesmai, labsajūtā kliegs -
Tāds bārdains pirāts bārā apsēdies pie letes
Ar raibu papagaili uz novalkātā pleca,
Pilns ar sevi, gatavs aplaimot jebkuru svešinieci,
Gatavs kliegt un gatavs iedzert, gatavs mīlēt,
Gatavs sevi iznomāt un savu papagaili īrēt,
Gatavs dzīvot Parīzē vai Ņujorkā, vai Vīnē,
Gatavs ņemt un apdzirdīt jebkuru katru savā dzīvē,
Pilnīgi bez kompleksiem, tāds vecis sakarīgs -
Pļāpīgs pats kā viņa papagailis raibais,
Vien viņam līdzās draugs, tāds visai nerunīgs -
Tas kalsnais pārpratums, kurš gatavs pārvērst prieku naidā...
Bet tik un tā šie abi lāga zēni liek katram grūtsirdīgam ģīmim atplaukt smaidā,
Ja klibais prieks par kāju piesakās,
Tad arī bezkājainais neatteiksies iemēģināt staigāt,
Un, ja tā ciešāk pārpratumam sejā ieskatās,
Var jautru, zobgalīgu smīnu redzēt viņa vaigā -
Tas naids ir gaistošs drīz, jo skaidrojums aiz pārpratuma rodams iekavās,
Un ieskatoties veras citas durvis -
Šis pārpratums ir atziņas un jauna prieka burvis,
Viņš veikli apgriež mēteli uz otru pusi,
Un, novicinot rokas, izvelk atjautības trusi,
Tā naida krunka, īsu brīdi visam ēnā vērsties likusī,
Nu piepeši kā smieklu salūts izšķaidīta tikusi -
Nekas nav ilgi drūmā depresijā dzīts,
Kad pārpratuma nakti pārspēj atjautīga prieka rīts -
Un kas no prieka šampanieša dzēris,
Tam pārpratums tik jaunu prieka šalti vēris,
Vai Parīzē vai Ņujorkā, vai Rīgā -
Ir dzīvot vērts, ja dzīvo daudzkrāsainā stīgā,
Un, ja tev trusis, papagailis līdz -
Tad katra stunda - vēlies - būs tev rīts.
Vēl tikai jānoslauka putekļi
No sidsdzertuves letes.