Kafejnīcā

autors: radieto [dzejoļi]

Neaizmirsīšu. Nepiedošu.
Tavas acis pāri tasītes malai,
Tavas lūpas ar vārdiem "Es eju!"
Manas neraudātās asaras
Un tavu ledaino seju.
"Es nevaru dot sevi visu,"
Kāda saruna kafejnīcā!
Es klusējot durvis vēru
Viena izejot tukšajā ielā.
Pacēlu acis uz liepām -
Šķiet, rudens atnācis maijā.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Dors	2008-05-27 10:37
talantīgi.
Vejslota	2008-05-27 10:43
Iespaidīgi! :)
ar_zaljiem_brunchiem	2008-05-27 15:06
Tas vienmēr ir interesants jautājums - kad ir vērts piedot, kad ne. Tāpat kā apņēmības piedot-nepiedot "ciešums". Labi uzrakstīts.
pagaliite	2008-05-27 19:29
ātrumā teikti vārdi tasītē slīkst piedošanas māksla kopš dzimšanas nenāk līdz
vanadziene	2008-05-27 20:50
Vilšanās sāp, zaudētas attiecības rada bezgalīgu tukšumu... Bet kafiju dzersim vienalga!:)
mistik	2008-05-27 21:47
Meistarīgi un patiesi!
linkoln	2008-05-28 12:34
Cepuri nost! Spēcīgs un talantīgs!!!
kaijaa	2008-05-28 19:20
sāpīgi. bet kā ar to nepiedošanu?...
planeeta	2008-05-28 23:28
Bet taču likās, ka iekomentēju!!! Labs, pilnīg gara acīm redzu. Tāds klipveidīgs.:)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!