Varbūt

Mana roka ir smaga. Kā svins.
Manas domas klejo. Kur? To nezin neviens.
Saule vairs negrib spīdēt. Un lietus atkal sāk līt.
Tagad tas tik ātri neizžūs. Varbūt parīt.
Varbūt. Varbūt tas viss kādreiz beigsies.
Varbūt kādreiz laiks arī projām steigsies.
Bet tagad tas stāv uz vietas un klusē.
Abi pulksteņa rādītāji ir kreisajā pusē.
Gandrīz pusnakts, bet tu vēl sēdi blakus.
Kaut arī klusus, bet dzirdu čukstus es tavus –
Par dzīvi, par mums, par nākotni skaistu...
Varbūt. Es tikai saku, bet domās sprostu es taisu.
Manas domas klejo prom no tevis,
Bet tu neredzi to, jo tev ir bail no sevis.
Varbūt apsver, ko Dievs tev ir devis?
Varbūt. Tu tikai pasaki varbūt, bet kas gan var būt?
Nezinu. Laikam saules stari zem debess. Jā, tie no tās var izkļūt.
Saule, debesis, zeme un es. Tevis te nav.
Nu jā, tu nopakaļ manas domas nes.
Bet tu nedzirdi to, tu tikai runā, un es klausos.
Ar vienu ausi gan, bet es tomēr ausos.
Jo tie esam mēs, mēs ar tevi bijām un būsim.
Varbūt par kaut ko vairāk kļūsim...
Bet tu neapklusti! Runā! Es klausos, un to es mīlu.
Un arī tevi laikam, kaut arī nāci nedaudz par vēlu.
Bet tomēr atnāci, un tevi es sagaidīju.
Ar atplestām rokām. Acīs tev skatījos un smaidīju.
Jā, varbūt pārāk naivi un uzkrītoši,
Tomēr tavi vārdi mani apžilbināja,
Tie bija patiesi, spoži.
Un varbūt tāpēc es tevi gribu blakus vēl redzēt,
Tevi apkampt un tavā klēpī sēdēt.
Jo mēs bijām, esam un būsim.
Varbūt par kaut ko vairāk kļūsim?

©yellz