Savažotais

autors: Susurlacic [dzejoļi]

Tavs svaigums mani baida.
Tavas lūpas grib kost.
Es raujos, es mūku nost,
Tu pasmejies un matus svaidi.

Tavs augums kā bazaltā cirsts,
Un krūtis kā laukakmeņi.
Tu dejojot ķircini mani.
Līdz manā iztēlē svārki tev irst.

Ak neļauj, neliec man liekties!
Tavs pārspēks mani grauj..
Dod mirkli,kas elpu ievilkt ļaus.!
Man mūžam pēc tevis būs tiekties.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
albatrose	2008-05-10 14:54
Piedod, kāpēc Tu nedrīksti liekties?
Vejslota	2008-05-10 18:19
Vai tu biji ciemos pie Plānprātiņa uz Tvaiķeni un ieskatījies tajā viņa dullajā kaimiņienē? :D
vanadziene	2008-05-10 19:43
Iespēja sapņot, fantazēt piedod jūtām asumu, dzīvei saldumu un atmiņām smeldzīgumu...
GedertsPiebriedis	2008-05-10 20:00
Dzejnieks ir saslēgts roku dzelžos un viņš, lai kā gribētu, nevar stāties intīmās attiecībās, par ko nopūšas ne viens vien dzejas mīļotājs.
mistik	2008-05-10 20:19
Labi, ka šoreiz iztēle robežojas tikai ar svārku iršanu! :)
Vejslota	2008-05-10 22:55
:D :D > mistik> varbūt garadarba varonis baidās pieliekties, jo.. kas to lai zin ar to...iršanu... -ups! :D
mazaa_burve	2008-05-11 11:47
Nuu, tie laukakmeņi... :D Man tas asociējas ar kaut ko tiiikkk pamatīgu... :D
Fanta84	2008-05-11 14:58
originalno vsjotaki.
Dors	2008-05-12 09:04
autors alegoriski pavēsta, ka nelieksies(nezemosies) nevienas priekšas priekšā. atvainojos.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!