Raudot un mīlot...

Savas asaras es
Slēpšu Daugavā,
Savas sāpes es
Atstāšu lietū.

Tu neredzēsi
Ne asarās,
Ne sāpēs
Savilktu manu vaigu.

Nekas vairs nav
Nedz svarīgs,
Nedz nozīmīgs,
Jo nav vairs uzticības.

Tavi meli,
Tavas rotaļas
Pārāk sāpināja...

Tev nāksies pacīnīties
Lai atgrieztu manī
To ticību,
Kas reiz Tev jau tika dota.

Es Tevi ļoti mīlu,
Bet šīs sāpes esošās,
Liek būt piesardzīgai,
Neskatoties cik ļoti mīlu.

Es gaidu un mīlu,
Bet man sāp....
Es ticu un ceru,
Es raudu un mīlu...