Nepadoties!

Dwēseļu skatlogā krīt baltas ēnas un acu skatieni drūmi zib,
wisi wēlas to skaisto un gaišo tēlu radīt par sewi,
bet mulsuma brīži saprātu ņem.
liekas neprāts tā ļauties žēlumam-
no stipra par gļēwuli kļūt
no mierinātāja un pasaules glābēja
par pameslu pasaulei būt
no spozjās saules tik tumsu izkliedēt
un pazust miglā un pazaudēt ceļu.
katru mīļu mirkli šie sāpju putni caur smadzenēm skrien
un pēdējo saprātu
nāwes jūrā weļ
bet ir izwēle starp labo un ļauno
starp diwiem es
starp stipro un wājo
ir izwēle celties wai krist un tālak maldu jūrā brist
wai saņemt pēdējos spēkus -
swina pielietām kājām pretī rītausmai krist.
Saņemties un pēdējam pieķerties
aizwērt acis, caur tumsu izlauzties
un sajust jaunu dzīwību ikkatrā miesas šūnā
ar patiesu smaidu atkal pasauli twert
zinu, ceļš šis naw wiegls,
sapnis tik tādu iet
pirmie soļi dzeļ wiswairāk
pirmās cerības mirst ilgāk
bet padoties- wiswieglāk
tāpēc paļaujos un pazemīgi piekļaujos,
šo neprātu apņemos nest
apsolos glābējiem sawiem cīnīties
un pasauli sawu par jaunu izkrāsot
šōbrīd melns audekls man pie kājām,
wisas warawīxnes krāsas rokās
spēkus es saņemu
un kārtējo reizi kliedzu
ar ārprāta skaņām brēc dwēsele mana
lai sadzirdētu
lai beigtu tā žēlot sewi
lai pārstāj būt burwe citiem,
pārwērš beidzot sawu pasauli.
...krāsas man rokās...
mirklis...
un zila swītra pār audeklu krīt-
cerība...