Šai jaukā svētku vakarā, Šajā depresīvā noskanjā...

Šai jaukā svētku vakarā, Šajā depresīvā noskanjā...
Kur cilvēki aiz priekiem smej, kur cilvēeki aiz laimes kauc!!
Tur tik dazhi vārgie raud...
Tie vientulībā pamestie un dziļās sāpēs iegrūstie...
Tie esam mēs!, Šo sāpju pavelnieki, Šo svētku ienīdēji!!
DIRST mēs visus sūutijām un vientulībā palikām,
Jo tikai te mēs laimi atradām, jo tikai te mēs abi palikām!
Es zinu jūtas tavas, jo zini tu jau manas...
Tu man devi tās pa miegam, Tu man devi tās šodien
TU TU mana mīļā DEPRESIJA!!!
Es aiz sāpēm raudu un aiz vientulīibas kliedzu...
Bet tik un tā TU ar manīm esi, līdz es šai jaukā svētku noskanjā...
Savā vēnu daudzumā, savā asins plūdumā...
Pametīšu Tevi vientulībā , pametīšu Tevi drīzumā!
Kad man māja aizdegsies, kad es egli liesmās neredzēšu,
Kad es vinjus liesmās ieraudzīišu....
Tad es Tevi vienu pamemetīšu un Tu citu vārgo sameklēsi!
Un tu citus Vārgo atbrīvosi un Tu ceļu vinjam parādīsi...
Šajā jaukā Ziemasvētku noskanjāa!!! Šajā Depresīvā vakarā!!!
Tur varbūt es laimi atradīšu, Tur varbūt es sevi atradīšu,
Savu kroplīgo un tumšo seju, savu īsto neizprasto jēgu...
Tur, Tur kur reiz mēes visi iesim!
Tur, kur nedirsīs uz mūsu galvām, Tur kur naidu nejutīsim mēs!!
Tur es laimi atradīišu...
Tur Kur pelēcība izmirusi, Tur būs mana laimes zeme...
Tikmēr sēezhu es vēl šeit un rakstu dzejoli es Tev,
jo tas būs pēdējais ko redzēsi!
Šai jaukā svētku vakarāa, Šai asins krāsnjāa plūdumāa...