Skauģa monologs

autors: Susurlacic [dzejoļi]

Man nepatīk cilvēki.
Lai viņi iet....
Es negribu vārdus..
Lai mutes tur ciet.
Un ietīts likteņa dzeloņdrātīs,
Kas kaulus un miesu grauž..
Klāts asinīm, netīrām rētām..
Man skauž. man skauž..
Tava klusā laime,
Man mūžīgi skauž.
Tev pietiek ar sīkumu..
Tev pietiek ar nieku,
Tevi bēdas apiet ar līkumu..
Atstājot - smaidošu prieku.
Bet mani skauž un skauž..
Un skaudība- sirdi, dvēseli grauž
Grauž, garauž..
Kā salmus dzīvi
Un likteni lauž..
Bet joprojām skauž

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2008-04-21 20:26
Mizantrops, ko? :))
Neatliekama_Rakete	2008-04-21 20:50
Nezinu, atkal ir kaut kāds pienesums, bet kāds? Katrā ziņā ne no šī gadsimta.
vanadziene	2008-04-21 21:19
Ja skauž, tad jau vēl dzīvs esi... :))Bet ja daudz skaudīsi, ātri ar infarktu nomirsi!...
mistik	2008-04-21 22:25
Ja lāci ietin dzeloņdrātīs, iznāk kaut kāds hibrīds! Dzeloņlācis??!
planeeta	2008-04-21 23:13
Nabaks, tādam grūta dzīve, kaugan, ja patīk sevi mocīt, kapēc gan ne.;))(to es par līrisko varoni, ja kas)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!