Leģenda par ezeru.

Ezerā spoguļojās zēns,
Pūta vējiņš lēns,
Viļņi skrēja uz otru krastu
Kā mīlestības vēstules pa pastu.

Tai otrā krastā meitene zēnu gaidīja,
Viņam maiguma pilnus gaisa skūpstus raidīja,
Un, kad vējiņš uz otru pusi pūta,
Zēnam pietvīka seja no meitenes skūpsta...

Tad gāja gadi,
Un mainījās pasaules plāns,
Tika ievilkti vadi,
Un kļuva izglītots zināmais zēns-

Viņš veica meleorācijas darbus
Un raka stratēģiski dzļus grāvjus,
Viņš lēma lēmumus skarbus
Un mainīja ezera rāmjus-

Tas ezers nosusināts tika,
Tai vietā institūta pamatakmeni lika,
Tur zēnam piederēja īpašums,
Tas bija viņa lielais ieguvums.

Bet meitene no otra krasta
Šim zēnam bija pārāk prasta,
Viņš sen kā skūpsta maģiju bij notrausis,
Par īstu vīru zēns bij izaudzis.

Tik ezers šis vēl glabā mīlestības stāstu-
Šis ezers dzīvs, vien slēptā pazemē tas tagad mīt,
Un pilsētā zem kāda nama glabā iebrukšanas lāstu-
Kad lepna pils ar atraidītu mīlu
Var nogrimt pazemē jau rīt.