Vai maz zinām, ko darām ???

Vairs nav ziemu,
Kur dvēsele varētu mieru rast.
Un vasarās karstās,
Sirds sadeg un paliek par pelniem.

Vai maz zinām, ko darām?
Vai nejūtam,
Pasaules žēlabainos vaidus?
Vai tiešām esam kurli ?

Kokiem lapas uz leju tik laižas,
Zāles stiebrs vairs nespēj izslieties stalti.
Ziedam ir grūti izplaukt, tam bail.
Bail par dzīvību savu.

Vai esam visi tik akli?
Vai neredzam zemes garu,
Kas aizplūst prom.
Prom uz neatgriešanos…

‘’Jaunas mājas !!!’’
Kliedz cilvēku simti.
‘’Un to veco koku –
Prom no acīm mūsu !!! ‘’

‘’Vel mākslīgus niekus,
Vel – dodiet mums vel.’’
Vai tas ir viss,
Par ko domāt mēs spējam ?

Bet kur lai glābjas ūdens nimfas,
Kur driādām vainagus pīt ?
Kur vēja gariņiem stabules pūst,
Kur saules zakisiem paslēpties?


Mēs nogrimsim,
Zem pasu samestiem-
Nezūdošiem plastmasu kalniem.
Un tad visi sāks domāt- ‘’kur palikušas nimfu dziesmas?

Kur aizbēgušas driādas ???
Vai kaut kur vel stabules var dzirdēt ?
Kur, kur saules zaķi ir ?
Ko esam sastrādājusi mēs…’’

Mēs nogrimsim,
Zem saules atriebes kausētiem lediem.
Mēs zudīsim,
Jo saulei nepatīk, ka dara pāri viņas bērnam-
Viņas lolojumam – saudzējumam.


*piedodiet, ja ir iezagusies kada kļūmīte