piektdien`s vakars

jūra aizslīd
rudenīgās ziemas piekusušās Rīgas ielās.
riet Saule,
sārtu metot nogurušo kāju pēdu viļņu saimē.
riet auto dūmu tesmeņi
pār mūsu galvām skābo lietu negaidītu raidot.

stumjot sāņus
pelēkuma sapņu jūsmas ādas maka vākos tērptos.
liekot maldus
lielveikala ratu važu naudas kabatiņā.
dažas alus kārbas,
izslāpušam melam, aizskalojot doktor desas šķēles.
garoziņa maizes jaukam omas piesitienam...

daža mirkļa auto ripojumā
īstā,
sāļā,
slapji aukstā,
pavasara pūsmu saburzītā jūra!
riet Saule.

svina pelēkuma mākoņi
jau nokrituši Rīgas pelēkajās ielās.
žūst smiltis
manu kāju pirkstu sasilušās aizās.
es beidzot saprotu, kur pasauls`mala
kur saule saskaroties jūrā vakariņās vārās
liekot man
un visam dzīvajam visapkārt dzīvot neatskārstā laimē.