EveRlasTinG

Reiz debesis maksās ar lietuslāsēm
uz zemi krītošām.
Tur,kur nežēlastības aukstumā
tās sāpju ledū vienaldzīgā stings.
Tur,kur tumsa un gaisma
ikdienas cīnās,
Un asiņu saulrieti mirdz.
Kur svece maksā ar liesmu,
Kas nogalina to manā logā,
Kur leduspuķes pārņēmušas auksto stiklu.
Tās,kas zied lai saulē reiz mirtu.
Un svece deg lai izdzistu.
Kā krusas graudi sāpīgi krīt
atmiņu lauskas,kas duras sirdī
uzplēšot rētas.
Tām nekad nesadzīt.
Bet tad kad sirdī palicis būs vien aukstums,
Kad nejūtīga tā kļūs,
Es gaidīšu tevi.
Gaidīšu lai nogalināt...mīlestību.
Tā mirs lai izgaistu.
Un līdz ar to zudīs viss labais un gaišasis
Vien melnais uzvaru svinēs.
Pār visu nolīs melns
pagātnes atmiņu un sāpju plīvurs.
Te mūžam valdīs naids.
Un pelnos sadrups mana sirds
Vējš to noglāstīs un aiznesīs...
mūžībā...