Pūpola noglāstīta.

Lejā pie Daugavas
pūpolu mīkstumā
gremdēju vaigus.
Un krūms pajautāja:
-"Kāpēc nāci
pie manis,
ko vēlējies...?"
-"Šoreiz nenācu lūgties,
bet par ilgām un
cerībām aprunāties.
Par ikdienas pelēcīgumu.
Par cilvēku aizraušanos
ar nevajadzīgajiem jociņiem,
aiz tiem slēpjot-
sāpes neizdošanos,
vilšanos un vientulību."
Pūpols nolieca zarus,
to mīkstumā atkal
gremdēju vaigus,un
man palika vieglāk.
Nākdama mājās,
pavēros debesīs,
saule kā zinādama,
pavēra mākoņa maliņu.
Tā pūpola noglāstīta,
saules smaidu guvusi,
nu jau cerību
pilnajām acīm,tuvojos...!