mēs

kā divi
dzīves izvārīti kauli mēs
kas turas kopā vieglā cīpslas saitē

un it kā vertikāli
viens virs otra
it kā gaisā
virs zemes pakāpiens

kā divi savienoti dvīņi mēs
tik vienādi it visā skatā
kā smilšu pulkstenis
uz mata

viens neliels mata pagrieziens
viss mierā turpinās
trūkst katrs blakus viens

plīst viduklis
kur nokrist nav
tik tuvu zeme jau

tepat vien blakus abi gabali
kā veci prauli
veci sakārņi

kā pārlūzušais smilšu pulkstenis
kas sastindzis