Vēl kāds enģelis.

Kad kājas dubļos lēni brien,
Un acis raugās tālā apvārsnī,
Un prātu neziņas un vainas mokas sien,
Kāds eņģelis ņem tevi savā paspārnē.
Tu bažās raugies radījumā murgainā,
Spārnotā gan, bet arī ragainā un kuprainā,
Ar šaubām sirdī jautā tam pēc vārda,
Un atbilde no viņa nāk tev šāda:

Nepiedod tu šo manu āža kāju,
Tur nav ko piedot, nav ko nepiedot-
Tās ir manas mēbeles un tā ir mana māja-
Šīs astes, ragi, spārni, āža kājas,
Un saules pieliets kauss ar vīnu,
Un dzidrs ūdens, dievišķs miers un mīla.

Ja enģelis vairs nezin cienīt savas rētas,
Tas paliek impotents un bārsta pamācības lētas,
Kas daiļi zaigo gaismā, radot jausmas svētas,
Bet tikai šķietamas, jo dvēselei tās žogi, sētas,
Kas aptur asinis, un ieliek rātni būrī,
Lai pēc tam iemūrētu baznīcēkas mūrī.

Kā dāvana no Dieva nepārspētā prāta
Ir miesa eņģelim ar sūrām rētām klāta,
Kā ceļš uz patiesību atklājumiem pilns, bet smags,
Ir viņam dāvināts šis dēmoniskais rags-
Kā kroplīgs nesaprotams radījums viņš tavā priekšā jau-
Tu domā, ka tu zini, kāds ir Dievs-
Bet apgraizīts un sterils enģelis Viņš nav.
Tik vien kā spārnu jausmas, gaišums, miers
Ir svēti nodevīgais Dieva pieskāriens...