Meditācija

Kaut tu man nesmaidīji gadiem
Un roku bieži spiedi vāri,
Es zinu, manas mīlas abiem
Mums pietiek un vēl paliek pāri
Gan bērniem, kas mums nepiedzima
Un mani sapņos sauc par papu,
Kopt tevi, kad tu biji slima,
Un tagad uzkopt tavu kapu
Līdz man kļūst stāja sastingusi
Un kaklā dedzina kā ēzē.
Es labprāt manas mīlas pusi
Tev atdodu. Tā spārnus vēzē,
Lai atpakaļ pie manis trauktos
Kā pasta balodis ar zīmi,
Un pārdomas man galvā jauktos
Ne tā, kā skaņas, bet kā mīmi.